Sveika, mana mīļā skola!

   Vai tiešām Tev jau 100 !!! Neticami, Tu taču stāvi tik stalta, cēla un mierīga un katru dienu noraugies uz burvīgo Āgenskalnu. Bet Tavs jaunais zaļais ietērps izceļ Tevi neatkārtojamu apkārtējā vidē.

   Nolēmu Tev uzrakstīt vēstuli, kaut arī Tu noteikti mani labi atceries, atgādināt par sevi un mazliet pastāstīt par savām atmiņām un par to, kā manas ģimenes locekļi bija un ir saistīti ar Tevi.

    Respektējot Tavu cienījamo vecumu, atļaušos atgādināt par sevi. Esmu Silvija Millere, tagad Tolka un skolu pabeidzu 1958. gadā. Redzi nu, cik sen! Taču atmiņas par laiku, kad bijām kopā, ir tik siltas un aizkustinošas. 50. gados Tu vēl stāvēji viena Āgenskalna sila malā un Tavos logos noraudzījās pietiekami augsts kalns, kura sen vairs nav. Šis kalns jau pirms 2. Pasaules kara bija pārdaugaviešu iemīļots, kur, kā stāstīja mana mamma, ziemās bija “rodelbānis” ar ragaviņām un visu apkārtni pieskandināja “ragu” mūzika. Bet mums tur bija sportošana, pastaigas un tagadējās kuplās liepas vēl bija nelieli kociņi.

   Klase, kurā mācījos, bijām diezgan lieli delveri un ar šo kalnu mums visiem saistās krāšņa piezīme uzdevumu burtnīcā ar ierakstu – “Stundu laikā klaiņo kalnos!” Vai nav kolosāli! Jo reiz, kad pavasarī bijām noguruši no iekštelpām, caur pagrabstāva ķīmijas kabineta logu (tagad tur ir garderobe) devāmies klejojumā pa priedēm apaugušajiem pakalniem.

   Mēs, pēckara bērni, bijām pieticīgi visās izpausmēs. Viss grozījās tikai ap skolu, bet nemaz nejutāmies ne apdalīti, ne tiesībās aizskarti. Talkās tīrījām gan klases, gan ikdienā dežuranti rūpējās par telpas sakārtotību, jo toreiz vēl nebija dažādo kabinetu sistēmas. Tāfeles tīrīšana un miskastes iznešana nekādi nemazināja mūsu pašcieņu, nejutām arī nekādu bērnu tiesību aizskārumu spaidus. Ziemā, jo tajos gados bija daudz sniega, bieži devāmies laukā talkā sētniekam. Un tas bija tik jautri!

   Skola nodrošināja arī ārpusklases nodarbības sportošanā, mūzikas pulciņā un korī, kuru vadīja fantastiskā skolotāja Irēna Pabērza. Likās, ka visa skola dzied. Piedalījāmies arī 1955. gada Dziesmu svētkos kā skolēnu koris. Un kur tad vēl skolas balles ar dejām. Jutāmies tik vienoti. Mūsu laika direktore bija skolotāja Marija Krastiņa un skolas kārtība vienmēr bija augsta. Dažreiz par to dusmojāmies, dažreiz bija jautri, kad meitenes nostādīja koridorā rindā un tām, kurām kājās bija kaprona zeķes (tas skaitījās nepiedodams krāšņums un novirze no normas), tām lika doties mājup pārģērbties. Mums bija skolas forma, kas tagad liekas personību degradējoša, bet toreiz mūs visus paglāba, jo apstākļi visumā bija stipri trūcīgi, bet mēs visi izskatījāmies tik sakopti, gatavi darba atmosfērai. Klasē bijām no dažādu turīgumu ģimenēm, pat bērni no Sibīrijas, taču mēs skaisti, tīri un jauni.

   1954. gadā par mūsu klases audzinātāju tika iecelts jaunais pedagogs, fizikas skolotājs Gunārs Blūms. Bijām viņa pirmā lielā pedagoģiskā pieredze. Viņš izrādījās bija dzimis pedagogs. Sākumā varbūt vērotājs, bet visus nākamos gadus mums līdzās, vienmēr klātesošs ar savu mieru, uzmundrinājumu un prasmi mūs virzīt tā, ka pat nepamanījām, kā mūsos nostiprinājās pārliecība, ka visu, arī tālāko izglītību, var iegūt tikai ar nenogurstošu darbu un sevis disciplinēšanu. Mēs viņu ļoti cienījām un mīlējām, kaut arī blēņojāmies. Droši vien viņam ar mums nebija nemaz tik viegli, taču viņš nekad nepārkāpa trauslo robežu starp draudzību un familiaritāti, nezaudējot cieņu nekādos apstākļos. Un tāpēc, kaut dzīvē attālināti, bet sirdī un tuvā draudzībā mēs esam kopā jau 62 gadus. Tas taču ir fenomens un arī viņa nopelns, ka klases biedri reizi gadā vasarā satiekamies un viņš vienmēr ir kopā ar mums. Šajā garajā periodā varbūt netikāmies vienu vai divus gadus, kad dzima bērni un puiši bija armijā, bet darām to vēl līdz šai dienai, vienmēr tiekoties pie klases biedriem Ināras un Aivara Endziņiem mājās un tad allaž jūtamies tik jauni un tuvi. Šogad mūsu skolotājam Gunāram Blūmam palika 90. gadu. Mēs ar viņu ļoti lepojamies!

Mūsu klases audzinātājs Gunārs Blūms 90. dzimšanas dienā 2020. gada 23. janvārī.

   Skolas gados mums vēl bija savi iemīļotie pedagogi – latviešu valodas skolotājas Zelma Niklase un Emīlija Rozenfelde, krievu valodas skolotāja Marta Zeide, angļu valodas skolotāja Adelīna Darbiņa, psiholoģijas skolotāja Tea Braiņina, astronomijas skolotājs un mācību daļas vadītājs Leonīds Vēveris, matemātikas skolotāja Alma Ozoliņa (saukta Punktieris), kuru reiz klases biedrs Arnis Vādzemnieks izteiktā atkalas rītā pičpaunā ienesa skolā. Fizikas un elektrotehnikas skolotājs Arsēnijs Aukums, mīļie skolotāji dzīvesbiedri vācu valodas skolotāja Helga Lāčkāja un vēstures skolotājs Antons Lāčkāja, kuri mūs ne tikai izglītoja, bet arī daudzkārt pavēra mums platas acis uz pasauli un mūsu jaunajās galvās ielika arī dzīves pamatvērtību nedzirdētas atziņas.

   Mēs beidzām skolu 1958. gadā un praktiski gandrīz visi turpinājām izglītību, lai kļūtu par sevi cienošiem cilvēkiem. Mūsu vidū ir ārsti, inženieri, ķīmiķi, kultūras darbinieki, mākslinieki un labi sava aroda pratēji. No mums visiem Latvijā visplašāk pazīstams acīmredzot ir Aivars Endziņš. Mēs esam lepni, ka Aivars mūsu valstij tik izšķirošā brīdī balsoja par neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu, bija pirmais Satversmes Tiesas priekšsēdētājs un savulaik tika izvirzīts kā kandidāts valsts prezidenta amatam. Paldies, Tev skola, ka pateicībā par sadarbību Aivars ir apbalvots ar skolas augstāko atzinības zīmi, Zelta žetonu!

Rīgas 5. vidusskolas 1958. gada izlaiduma 11.b klase – 1.rindā vidū sēž direktore Marija Krastiņa, pa kreisi mācību daļas vadītājs Leonīds Vēveris, pa labi – klases audzinātājs Gunārs Blūms. Vēstules autore Silvija Tolka (Millere) stāv 2.rindā 5. no labās.

    Pēc vidusskolas beigšanas sāku mācīties Lietišķas mākslas skolā un tur sastapos ar zīmēšanas skolotāju un skolas direktoru Jāni Ērgli, kurš kā izrādījās vēlāk, 30. gados bija strādājis arī mūsu skolā par zīmēšanas skolotāju. Par viņu skolas muzejā ir materiāls, kur varam lasīt, ka skolas vēsturiskā karoga meta autors ir skolotājs J. Ērglis.

   Jau 58 gadus arī es savu dzīvi esmu saistījusi ar pedagoga darbu. 1971. gadā absolvēju Igaunijas Valsts Mākslas akadēmiju. Mans pasniedzēja darbs ir saistīts ar Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolu.  Tehniskās universitātes studentiem savulaik mācīju zīmēšanu. Tad sekoja darbs Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības akadēmijā. Mākslas akadēmijas Modes katedrā un Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedrā iepazīstinu studentus ar tērpu vēsturi.

   Tālāk, kad mēs visi jau bijām aizgājuši savā dzīvē, liktenis atkal mūs saveda kopā ar Tevi, mana skola.

   Mans dēls Uldis Tolks skolā mācījās jau no pirmās klases. Vēlāk ilgus gadu viņa klases audzinātāja bija skolotāja Skaidrīte Šņore. Skolu Uldis beidza 1985. gadā, vēlāk studēja svešvalodas un ekonomiku.

   Mana meita Evija Tolka, tagad Urbanoviča, mācījās tikai 3 gadus, t.i. no 1. – 3.klasei, pie mīļās un burvīgās skolotājas Birutas Gelbes, no 1978. – 1981.g., jo iestājās Horeogrāfijas skolā, vēlāk pabeidza maģistrantūru Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedrā. Zināmā mērā arī viņas dzīve ir pietuvināta Tev, mana skola. Jau 24 gadus, strādājot pedagoģisko darbu Hereogrāfijas skolā, vēl joprojām, jau 14 gadus, strādā Āgenskaln sākumskolā, kur ar panākumiem vada deju kolektīvu “Āģītis”. Kā mēs zinām šī skola ir kalve tālākām mācībām Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā, par kuru Tu esi tapusi.

   Tu varbūt jautāsi, kāpēc abus savus bērnus skoloju pie Tevis. Tas man bija pilnīgi pašsaprotami, vēl jo vairāk, jo mani bērni ir āgenskalnieši 6. paaudzē. 

   Bet ar to mans stāsts vēl nebeidzas. Mana meita Evija precēta ar Daini Urbanoviču, kurš 1989. gadā arī absolvēja mūsu skolu pie klases audzinātājas Skaidrītes Šņores. Arī Daiņa māsa Inta Urbanoviča beidza mūsu skolu 1983. gadā.

   Savukārt manas meitas dēls Ēriks Urbanovičs, pēc Āgenskalna sākumskolas beigšanas, mācības turpināja vācu ģimnāzijā, beidzot to 2019. gadā.

   Patlaban skolas gaitas jau 3. klasē vada viņa brālis Raivo Urbanovičs, kurš, cerams, arī mācīsies ģimnāzijā.

Silvijas Tolkas 2020. gada dzimšanas dienas svinību viesi mūsu skolas absolventi –1.rindā no labās – Ruta Pētersone, Silvija Tolka, Ināra Endziņa 1958.g., Krista Drille 2019.g.,2.rindā no labās – Dainis Urbanovičs 1989.g., Aivars Endziņš 1958.g., Uldis Tolks 1985.g., Ēriks Urbanovičs 2019.g..

   Kā redzi, jau 6 manas dzimtas personas ir mācījušās 5.vidusskolā, Āgenskalna sākumskolā vai Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā.

   Šīs saites ir tik ciešas, ka labāku skolu nesaskatām.

   Bet Tev, mūsu mīļā skola, novēlam vēl braši pastāvēt nākamos 100 gadus! Lai augstu cienīti Tavi pedagogi, lai labā skolas slava pastāv mūžos!

   Redzi, cik interesanti. Cilvēka mūžs ir gan īss, gan garš. Daudz ūdeņu aiztek, pārvērtības notiek pat valsts mērogā, bet dzimtās skolas vērtības nepazūd paaudzēs.

   Lai Tev saules mūžs, mīļā skola!

   Tevi mīlot, Silvija Tolka un mana ģimene.

2020. gada septembrī.