No skolotājas Vijas Lapas (26.01.1933. – 21.07.2023.) atvadoties

 

Bez starošanas prieka
No zemes negribu aiziet.
Kaut gaismas strēlīti sīku
No manis sev paņemiet!

(Ā. Elksne)

Grūti aizvērt atmiņu grāmatā allaž smaidīgās, pozitīvismu izstarojošās, darbīgās Vijas Lapas tik daudz kā neaizmirstama piepildīto lapu...

Kad 2003.gadā suminājām skolotāju 70.dzimšanas dienā, viņa izlaida slaidu apli pa aktu zāli kolēģu dāvātajā divritenī, ar ko ātrāk pievarēt attālumus, vasarās dzīvojot savās lauku mājās “Grāveros”.

Kad pēc skolas jaunā korpusa uzcelšanas no tik ierastās 18. telpas bija jāpārceļas uz 211., attālumu pievarēšana jebkurā virzienā viņai bija nieks – pa kāpnēm pusskriešus augšā vai lejā, naski uz priekšu, uzsmaidot ceļā sastaptajiem kolēģiem, paralēli paspējot nokārtot lietas ar saviem audzināmajiem vai mācāmajiem.

55 skolotājas darbā aizvadīti gadi! Cik skolēnu simtu saukuši viņu par savu pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju?!

Mēs, Rīgas 5.vidusskolas/ Āgenskalna ģimnāzijas - kad 2009.gadā viņa, patiešām pelnīti saņēmusi Atzinības krustu, devās pensijā, skola vēl nebija ieguvusi RVVĢ vārdu–, kolēģi un absolventi varam būt pateicīgi liktenim, ka 33 no tiem pavadīti Āgenskalna ielā 21. Vēl aizvien, kad darbu kalns samilzis vai sāk pietrūkt spēka, tuvāko kolēģu vidū atceramies Lapu kā etalonu neizsīkstošai enerģijai un dzīvespriekam. Kaut ko tādu atkārtot šķiet teju neiespējami.

Kad skolotāja mācīja latviešu valodu, tad pamatīgi vārda vistiešākajā nozīmē – uz tādiem pamatiem vēlāk varēja būvēt drošas un pārsteidzošas būves visam mūžam.

Kad skolotāja veda savus audzēkņus literatūras pasaulē, tad tā, lai katrs Sprīdītis nebaidās doties plašajā pasaulē un zina, kas ir galvenās vērtības dzīvē – sirdsgudrība, ģimene, mājas, izpalīdzība un draudzība. Viņa ticēja, ka katru A.Brigaderes Varim līdzīgo ar pacietību un mīlestību var izveidot par laimīgu cilvēku – to pierādīja aizrautība un gādība, ar kādu viņa rūpējās par saviem audzināmajiem. Mācot latviskuma pamatus, stundās allaž skanēja skolotājas dziedātās un mācītās dziesmas – iespējams, ne vienam vien atmiņā tieši ar to viņa palikusi visvairāk.

Te bija viņas Gaismas pils. Vai citādi mūsu skolai būtu uzticēta arī savu pēcteču izglītošana? Un pašsaprotama kļūst meitas Kaivas izvēle būt par skolotāju, turpināt audzēt tautas gara spēku.

Gaismā, kas mūs – Vijas Lapas kolēģus, skolēnus, līdzcilvēkus – kā tautu un valsti ik dienas ceļ augstākā cilvēcībā, ir arī viņas starojuma daļa.

 

Pateicībā nolieksim galvu vai šķelmīgi piemiegsim ar aci kā savējam, godinot Vijas Lapas mums atstāto mantojumu, š.g. 27.jūlijā plkst.13.00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē (Rīgā, Varoņu ielā 3)!