2.2. Šūnu izpētes vēsture

Pirms apmēram 400 gadiem cilvēki neko nezināja par neredzamo dzīvo pasauli. Lai mikropasauli ieraudzītu, bija jāizgatavo instruments, kas sīko palielinātu par lielo, ieraugāmo.17. gadsimtā šādu instrumentu – mikroskopu – izgudroja Galileo Galilejs.
Pēc dažiem gadu desmitiem Roberts Huks izmantoja jauno ierīci, lai pētītu korķa griezumu mikroskopā. Viņš atklāja, ka korķis sastāv no maziem, slēgtiem dobumiem, kurus nosauca par šūnām.
Antons Lēvenhuks arī 17. gadsimtā., apskatot ūdens pilienu pašgatavotā uzlabotā mikroskopā, atklāja tajā kustamies vienšūnas organismus.
Šūnu izpēte varēja padziļināties tikai ar mikroskopēšanas attīstību. Turpinoties pētījumiem, 19. gadsimtā atklāja šūnas uzbūvi.
Ilgu laiku šūnu pētīja tikai ar gaismas mikroskopu, ar kuru nav iespējams ieraudzīt sīkākās šūnas struktūras (skat. 2. att.).
1931. gadā izgudroja elektronmikroskopu, ar kuru var ieraudzīt pat molekulas, līdz ar to šūnas izpēte padziļinājās. Ar šo mikroskopu var ieraudzīt pat vīrusus (skat. 3. att.) un atsevišķas molekulas, jo tā izšķiršanas spēja ir 1000 reižu lielāka nekā gaismas mikroskopam.

Gaismas mikroskopā labi redzamas šūnas, to sīkākās sastāvdaļas nav ieraugāmas.	Tikai elektronmikroskopā ieraugāmi pat ļoti sīkie vīrusi.
2.att. Saknes garengriezums gaismas mikroskopā.	3.att. Vīrusi elektronmikroskopā.