Sirreālisms – ( tulkojumā no fr.val. surrealite – nereāls, pāri realitātei stāvošs) – virziens literatūrā un mākslā 20.gs. 20., 30.gados.

Sākotnēji tas radās kā literārs virziens. Terminu sirreālisms pirmoreiz izmantoja franču dzejnieks G. Apolinērs kādas savas lugas satura papildus apzīmējumam. Mākslā šis apzīmējums parādās 1924.gadā, kad iznāk pirmā sirreālistu avīze “Sirreālisma revolūcija”, kurā bez literātiem dalību ņēma arī gleznotāji – H. Miro, M. Ernsts, Dž.de Kiriko, Ž. Arps, I. Tangī u.c.

§         Sirreālisms izveidojās, balstoties uz austriešu neiropatologa Zigmunda Freida atzinumiem par zemapziņas nozīmi cilvēka rakstura izpratnē. Tā pārstāvji literāti, piemēram, zīmējot vai runājot, vai arī citiem iespējamiem līdzekļiem mēģināja attēlot nekontrolētās domas gaitu (psihiskais automātisms). A. Bretons, būdams ārsts un strādādams psihiatriskajā slimnīcā, analizē slimnieku sapņus un halucinācijas.

§         Sirreālistu mērķis- atzīt par realitāti līdz tam ignorēto sapņu pasauli.

Sirreālisms tēlotājā mākslā attīstījās 2 virzienos:

1.        Abstraktais sirreālisms, kurā sirreālismam raksturīgās iezīmes tika panāktas gan ar kubisma un abstrakcionisma līdzekļiem, gan arī ar jaunām tehnikām (piem., M.Ernsts izgudroja gratāžas-skrāpējuma tehniku).

2.       Figurālais sirreālisms – (I.Tangī, R.Margits, S.Dalī u.c..) – novirziens, kurā sapņu idille apvienojās ar vispretīgāko reālo lietu atveidojumiem un vistiešākais naturālisms – ar fantastiskām, nereālām būtnēm iluzionistiski veidotā telpā.

1925.gadā - pirmā sirreālistu darbu izstāde. Tajā piedalījās arī dadaistu grupas pārstāvji. Un tā saucamā psihiskā automātisma piekritēji (H.Miro).

1927.gadā viņiem pievienojās figurālā sirreālisma meistari.

Ap 30.gadu sākumu ir sirreālisma glezniecības vislielākā uzplaukuma laiks.

Sirreālisms Eiropā turpina pastāvēt līdz 2.pasaules karam, pēc tam Dalī, Bretons, Ernsts, Tangī u.c.emigrē uz ASV.

Pēc sirreālistu darbu izstādes Parīzē 1964.gadā sirreālisms kā virziens beidz pastāvēt.

Spilgtākais sirreālisma pārstāvis – Salvadors Dalī (1904-1989).

Spāņu izcelsmes mākslinieks.

·         Viņa darbiem piemīt “šausminoša ekstravagance”- skaistā savienojums ar neglīto, pat pretīgo vienā darbā.

·         Viņš glezno masīvas, pietūkušas galvas, ziloņus, kuri ūdens atspulgā pārvēršas par gulbjiem, sniedz “mūsdienīgu” (Dalī ) izpratni par Madonnu u.c.

·         Dalī radījis dīvainas konstrukcijas no deformētām cilvēka ķermeņa daļām, iekšām, kauliem.

·         30.gados Dalī turpina no dadaistiem aizgūto industriāli ražotu lietu izstādīšanu neparastā ampluā ar poētiskiem  nosaukumiem. (Piem., 1938.g. – Lietainais taksometrs –pie izstādes ēkas ārpusē novietota veca automašīna ar 2 manekeniem, kurā ar neredzamu vadu sistēmu tika radīta lietus ilūzija, bet iekštelpās- manekens, ietērpts kleitā no karotītēm).

·         40.gados Dalī veido dekorācijas un raksta libretus baletiem, darbojas kinomākslā, ilustrē grāmatas, darina stājgrafikas.

Sirreālisms skāra arī monumentālo tēlniecību. Henrijs Mūrs (1898-1986) viens no ievērojamākajiem tēlniekiem Anglijas mākslas vēsturē (Memoriālā figūra(1945-1946), Karalis un karaliene(1955)).