Māksla un vara totalitārajos režīmos un autoritārismā
20.gadsimta 30.gados kultūru Itālijā, Vācijā un Krievijā spēcīgi ietekmēja totalitāro režīmu ideoloģijas: fašisms, nacionālsociālisms un komunisms. Savukārt Latvijā pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934.gada 15.maijā izveidojās autoritārisms (politiskais režīms, kura galējais paveids ir totalitārisms).
Māksla šajos politiskajos režīmos kalpoja par propagandas līdzekli un atklāja ideoloģijai vēlamā jaunā indivīda aprises. Mākslas procesus ietekmēja un tajos atklājās indivīda un varas attiecības.
Māksla un vara fašistiskajā Itālijā
Vēsturiskais fons:
Jēdziens fašisms atvasināts no latīņu vārda fasces, kas apzīmē ar siksnu sasietu klūgu saišķi ar cirvi vidū Romas valsts varas simbolu.
1922.gadā 50 000 vīru lielā fašistu milicijas armija iesoļoja Romā un bez neviena šāviena ieņēma galvaspilsētu.
Premjerministrs un fašistu partijas vadonis (duče) Benito Musolīni uzturēja draudzīgas attiecības ar bagātajiem rūpniekiem un finansistiem, kas viņam bija palīdzējuši tikt pie varas, līdz ar to Itālijā tika saglabāts privātīpašums.
Musolīni guva strādnieku atbalstu, ķeroties pie vērienīgiem sabiedrisko ēku celtniecības darbu projektiem, ar valsts finansējumu solot nodrošināt jaunu bibliotēku būvi, kā arī ieviešot apmaksātus atvaļinājumus.
1929.gadā pāvesta rezidence Vatikānā ieguva politisku neatkarību. Romas katolicisms tika pasludināts par oficiālo ticību Itālijas skolās.
Fašistu skaidri nedefinētās valsts oficiālās mākslas vadlīnijas veicināja plurālismu.
Neraugoties uz personisko pazīšanos ar Benito Musolīni, Tomazo Marineti neizdevās iekarot futūrismam fašistiskās Itālijas oficiālās mākslas pozīcijas. Futūrisms tika izmantots galvenokārt kā Itālijas zīmols ārzemju izstādēs.
Fašistu ideoloģijas atbalstītai arhitektūrai bija raksturīga antīkās Romas
pompozitāte, varenības kulta un no futūrisma aizgūtā tehnoloģiskā progresa
izpausmes. 1942. gadā Romā bija ieplānots organizēt starptautisko Pasaules
izstādi, ar kuru itāļi vēlējās atzīmēt arī fašisma režīma 20-to gadadienu. (II
Pasaules kara dēļ tā nenotika). Romas dienvidu priekšpilsētā
Itālijas arhitektūrā līdzās neoklasicismam pastāvēja funkcionālisms (jeb racionālisms, kā to dēvēja paši itāļi). Tā nozīmīgākie pārstāvji Džuzepe Pagano, Džuzepe Terranji un Luidži Moreti.
Māksla un vara nacistiskajā Vācijā
Vēsturiskais fons:
Totalitārisma uzvaru Vācijā veicināja: sakāve I Pasaules karā (zaudētās teritorijas, lielas reparācijas) un ekonomiskā krīze (inflācija, bezdarbs).
1933.gadā kanclera amatā tika iecelts Ādolfs Hitlers; pie varas nāca Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSDAP) jeb nacistiskā partija. Vācija tika pasludināta par Trešo reihu (viduslaiku Hohenštaufenu impērijas un ķeizaru Hohencollernu impērijas mantinieci).
Lai nodrošinātu disciplīnu partijā un kārtību visā valstī, Hitlers izmantoja iebiedēšanas un varmācības politiku. To palīdzēja īstenot paramilitārās triecienvienības (SA) un 30.gadu beigās - Schutzstaffel (SS) jeb aizsargi.
1933.gadā Dahavā ierīkoja pirmo koncentrācijas nometni, 1942.gadā notika pirmā ebreju masveida iznīcināšana Aušvicas (Osvencimas) koncentrācijas nometnes gāzes kamerās.
Nacistiem bija fanātisks naids pret ebrejiem, kas, viņuprāt, postoši ietekmējot āriešu rases tīrību: 1935.gadā izdotie Nirnbergas likumi oficiāli atļāva ebreju vajāšanas; 1938.gada 9.novembrī Kristāla naktī visā Vācijā tika dedzinātas sinagogas un izlaupīti ebreju nami un veikali.
Nacistiskās Vācijas mākslā atbalsojās oficiālās ideoloģijas ierosinātais rasisms (antisemītisms) un nacionālais šovinisms. Vācijas Trešā reiha mākslā tika attēloti nordiskās rases (augstāk attīstītais āriešu paveids) cilvēki gaišu ādas krāsu un matiem. Tēlniecībā un glezniecībā, balstoties uz klasiskās mākslas estētiskajiem principiem, attēloja fiziski spēcīgus, veselīgus cilvēkus.
Valsts agresīvi vērsās pret modernismu, tai skaitā ekspresionisma pārstāvjiem, dēvējot to par deģeneratīvo mākslu (tika konfiscēti darbi no muzejiem, mākslinieki tika izslēgti no Mākslas akadēmijas un devās emigrācijā).
Lai mazinātu bezdarbu, tika īstenoti apjomīgi, valsts finansēti celtniecības projekti būvētas šosejas un sabiedriskās celtnes, atjaunoti mežu stādījumi. Galvenais reiha galvaspilsētas būvinspektors arhitekts Alberts Špērs izstrādāja virkni sabiedrisko ēku projektu.
1936.gada Berlīnes vasaras Olimpisko spēļu vajadzībām tika uzcelts Berlīnes Olimpiskais stadions, kas pasaulei demonstrēja Trešā reiha sasniegumus un vērienu. Ā.Hitlera atbalstītā režisore Lenija Rīfenštāle izveidoja filmu Olimpija par olimpiskajām spēlēm Berlīnē. Režisores rīcībā bija 60 filmēšanas komandas un kopā tika uzfilmēts 400 km (!!!) garš filmas materiāls, kura montāža aizņēma pusotru gadu, galarezultātā radot 3,5 stundas garu filmu.
Lenija Rīfenštāle veidojusi arī filmu Gribas triumfs, kurā iemūžināta nacistu sanāksme Nirnbergā. Šīs filmas tapšanas laikā kopā ar Rīfenštāli strādāja 36 operatoru komandas ar 120 tehniskajiem asistentiem, no tām 9 komandas sanāksmi filmēja no lidaparātiem. Arhitekts Alberts Špērs projektēja Nirnbergas sanāksmes vietu, kurā brīvi varēja izvietoties 240 000 cilvēku.
Māksla un vara komunistiskajā Krievijā
Vēsturiskais fons:
Pēc 1917.gada revolūcijas pie varas Krievijā nāca boļševiki un to vadītājs Ļeņins (1870-1924).
1919.gadā Ļeņins nodibināja Trešo (komunistisko) internacionāli jeb Kominterni, kas, sākot ar 1933.gadu, aicināja veidot tautas fronti cīņai pret Hitleru.
1924.gadā tika pasludināta Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS). Tās vienīgā likumīgā politiskā partija Komunistiskā partija, kuras ģenerālsekretārs - Josifs Staļins.
1928.gadā tika ieviesti tā dēvētie piecgades plāni, kas noteica, cik daudz noteikta veida rūpniecības un lauksaimniecības produkcijas jāražo, kādas algas jāmaksā strādniekiem, kā arī preces cenu iekšējā un ārējā tirgū.
Tika realizēta arī lauksaimniecības kolektivizācija (kolhozu dibināšana). Valsts īpašumā pārgāja arī rūpnīcas, raktuves, dzelzceļi, komunālie uzņēmumi. Līdz 1939.gadam privātā ražošana un tirdzniecība gandrīz visur bija likvidēta.
1936.gadā norisinājās pirmās tīrīšanas cilvēki publiski tika pasludināti par valsts ienaidniekiem un spiegiem, notiesāti un vai nu apcietināti, vai sodīti ar nāvi, vai izsūtīti uz Sibīriju.
Ļeņina valdīšanas laikā tika atbalstīti radošie eksperimenti literatūrā, mākslā, mūzikā. Padomju Savienībā 20.gados darbojās komponisti Sergejs Prokofjevs, Dmitrijs Šostakovičs, dzejnieks Vladimirs Majakovskis, rakstnieks Maksims Gorkijs, kinorežisors Sergejs Eizenšteins.
Nākot pie varas J.Staļinam, kultūrā pakāpeniski iestājās stagnācija, ko veicināja izrēķināšanās ar izciliem kultūras darbiniekiem, kā arī sociālistiskais reālisms. Sociālistiskā reālisma definīcija tika noformulēta 1934.gadā Vissavienības padomju rakstnieku kongresā. (Patiesība un vēsturiskā konkrētība mākslas darbā jāapvieno ar strādnieku ideoloģisko audzināšanu un izglītošanu sociālisma garā, rādot tipisko un realitāti tās revolucionārajā attīstībā).
Viens no Latvijā dzimušajiem kultūras darbiniekiem, kurš ļoti daudz darba ieguldīja komunistiskās ideoloģijas nostiprināšanā Krievijā, ir Gustavs Klucis (1895-1938). 1915.gadā viņš tika iesaukts armijā un nosūtīts uz Petrogradu, 2 gadus vēlāk brīvprātīgi iestājās 9.Latviešu strēlnieku bataljonā, bet 1918.gada martā ar citiem strēlniekiem nokļuva jaunās padomju valdības un Ļeņina apsardzē. 1920.gadu sākumā G.Klucis izveidoja pirmās plakātu kompozīcijas fotomontāžas tehnikā par Ļeņina tēmu. Viņš veidoja arī aģitācijas iekārtas vairākiem Komunistiskās partijas un Kominternes kongresiem. Par mākslinieka pēdējo vērienīgo darbu kļuva PSRS paviljona izveide Pasaules izstādē Parīzē 1937.gadā. Nākamajai Pasaules izstādei, kas notika 1939.gadā Ņujorkā, no Parīzes izstādes veidotāju 27 cilvēku komandas uz brīvām kājām bija palikuši divi cilvēki (Gustavs Klucis nebija viņu vidū), kurus visžēlīgi palūdza veidot PSRS paviljonu, paskaidrojot, ka Parīzes izstādi gatavoja tautas ienaidnieki. Vēlāk ar Ņujorkas izstādi atkārtojās tas pats scenārijs: no 40 cilvēku radošās grupas arestēja trīsdesmit piecus. (Normunds Naumanis Diptihs par divu ideoloģiju un divu mākslu sacensību, Studija, 2007)
Māksla un vara autoritārisma režīmā Latvijā
Vēsturiskais fons:
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934.gada 15.maijā notika politiskā režīma maiņa no demokrātiska parlamentārisma uz autoritārismu.
1937.gadā tika izveidota Sabiedrisko lietu ministrija, kuras uzdevums bija izstrādāt propagandas pasākumus, kontrolēt presi, kultūras procesus un izglītības iestādes.
Katru gadu tika uzbūvētas ap 80 jaunām skolām, līdz ar to 1938.gadā jau 47% skolu darbojās jaunās ēkās.
1935.gadā savā vārda dienā Kārlis Ulmanis iedibināja Draudzīgo aicinājumu, mudinot visus dāvināt savām skolām grāmatas, gleznas, mūzikas instrumentus u.c.
1937.gadā tika iedibināta Tēvzemes balva īpaša valsts atzinība, ko piešķīra par izciliem nopelniem valsts un tautas labā. Kultūras darbinieki (piemēram, Vilhelms Purvītis, Jāzeps Vītols, Kārlis Zāle, Edvards Virza u.c.) to ieguva par nopelniem zinātnē, mākslā, rakstniecībā, celtniecībā u.c.
Atjaunotās Latvijas ideoloģiju veidoja -
1) vienības ideja
2) vadonība
3) latviskas Latvijas ideja
Kultūra kļuva par valsts reprezentācijas formu: māksla izteica laikmeta garu (atspoguļoja latvisku dzīvi un valsts slavinājumu).