Jūgendstils – jauns, visus mākslas veidus aptverošs laikmetiski plašs stils, kas visskaidrāk izpaudās lietišķajā mākslā, arhitektūrā un dekoratīvajā tēlotājā mākslā. Veidojās kā pretmets historismam (jūgendstilā ir jauns dekors, plānojums, konstrukcija, kas veido savstarpēju saskaņu).

Francijā to sauc – Art Nouveau,

Vācijā – jūgendstils (pēc Minsteres žurnāla Jugend nosaukuma),

Austrijā – secesiju stils,

Itālijā – Liberty stils,

Lielbritānijā un Krievijā – modernais stils,

Latvijā – jūgendstils.

Sākumi meklējami Lielbritānijā, tie saistīti ar Viljama Morisa (1834-1896) radošo darbību, kurš bija lietišķās mākslas meistars un dzejnieks. Viņš deklarēja mīlestību uz dabas formām un cieņu pret nacionālo meistaru sniegumu. Viņš bija pret rūpnieciskā veidā darinātiem, senus stilus atdarinošiem lietišķās mākslas priekšmetiem.

Jūgendstilam raksturīgās iezīmes:

·        Pievērš pastiprinātu uzmanību sadzīves priekšmetu un celtņu praktiskajām jeb utilitārajām funkcijām, tomēr tam jābūt skaistam (atbilstoši jaunā stila estētikai).

·        Jebkurš priekšmets, celtne utt. tika stilizēts (Stilizācija bija dekoratīva un ornamentāla)

·        Mākslinieki kā pirmavotam pievērsās dabai; viņi iedvesmojās no floras, faunas, dabas dinamikas- ūdens viļņošanās, augu augšanas fāzes utml.

·        Ornamenta formas- neregulāras, asimetriskas, liektas un viļņveidīgas (tipiskākā jūgendstila pazīme)

·        Visbiežāk ornamentā bija augu motīvi: dažādi ziedi- īrisi, gladiolas, lilijas, narcises, magones, saulespuķes, orhidejas; augu lapas, kāti, pumpuri, saknes.

·        Ornamentikā tika iekļauti dzīvnieki- pāvi, gulbji, čūskas, spāres utt.

·        Raksturīgas idealizētas sieviešu kailfigūras ar brīvi izlaistiem matiem, kas arī paši veidoja ornamentālu ornamentu.

·        Dažkārt visa priekšmeta vai pat celtnes kopformu noteica kāds dabas motīvs (vāze kā zieds, galda lampa- sēne, lampas kupols- koka lapotne).

·        Visbiežāk izmantotās krāsas- pasteļtoņi, t.i., gaiši, niansēti, blāvi toņi.

Jūgendstila pirmavoti:

1.      Gotikas paraugi(jūgendstilā izmantoja dekoru, saliedējot to ar karkasa konstrukcijām).

2.      No neobaroka un neorokoko aizguva plastiskās un liektās formas.

3.      Japāņu mākslas ietekme- no līnijām sastāvošu zīmējumu lietot kā stilizācijas līdzekli, darināt asimetriskas kompozīcijas, kā arī veidot dekorativitāti un vienkāršību.

4.      Ziemeļeiropā mākslinieki izmantoja ķeltu un vikingu ornamentiku.

Latvijā:

·        Parādās ap 1900. gadu.

·        20.gs. sākumā ap 40% no Rīgas daudzstāvu apbūves ir jūgendstila celtnes.

·        Tā iezīmes atrodamas: Mihaila Eizenšteina projektēto namu fasādēs, izdevniecības ,,Zalktis,, izdevumu grafiskajā iekārtojumā, J.Rozentāla zīmējumos un gleznās (piemēram, ,,Sieviete un pērtiķis,,, „Saules meitas”).

Izzuda kā virziens 20.gs. pirmajos gadu desmitos, jo nebija pietiekami funkcionāls, bija pārāk individuālistisks.

Jūgendstila vietā nāk funkcionālisms ar tam raksturīgo lietderību un monumentālais, oficiālais neoklasicisms.

Jūgendstilā tika darināti:

   Arhitektūrā – savrupmājas un villas (katalānis Antoni Gaudī),

                         sabiedriskās un komerciālās ēkas (beļģis Viktors Ortā (Horta)),

                         baznīcas (katalānis A.Gaudī),

                         īres nami (Mihails Eizenšteins, Eižens Laube, Konstantīns Pēkšēns Latvijā);

  Tēlotājmākslā – gleznas (Gustavs Klimts Austrijā),

                           mēbeles (Čārlzs Makintošs),

                           gaismas ķermeņi,

                           porcelāna, stikla un metāla trauki (Ž.de Fērs, Luiss Tifenijs),

                           juvelierizstrādājumi (Renē Laliks),

                           grāmatas un periodiskie izdevumi (Oto Ekmanis),

                           plakāti (Alfonss Muha, A.Tulūzs-Lotreks).