Futūrisms bija reakcija uz to kapa klusumu kultūrā, kas bija vērojams Itālijā kopš 19. gs. beigām. Itāļu literāti, mūziķi un arhitekti bija nemierā ar to, ka māksla Itālijā tai laikā, kad jau sākās tās ekonomikas pacēlums, nespēja atbilstoši atsaukties uz izmaiņām dzīves raksturā. Sapņodami par jauno industriālo ēru, viņi aicināja izvest mākslu no muzeju tumsas, lai tā apliecinātu sevi visās laikmetīgajās dzīves nozarēs un uzrunātu skatītājus atbilstošā valodā.
Tas bija manifestu laiks, kuros mākslinieki skaļi pauda savus uzskatus agresīvā un lozungiem bagātā manierē. Manifesti izraisīja publiskus skandālus, bet, pēc futūristu domām, tas tikai liecināja par tehniskās civilizācijas triumfa sākumu. Mūzikā ienāca ielu un mašīnu trokšņi. Tehnoloģisku augšupeju mākslā varēja atspoguļot, izmantojot kustību.
Futūristi kustību iedalīja absolūtajā (pārvietošanās enerģija, ko cilvēks nevar redzēt) un relatīvajā (kustība no viena punkta uz citu). Futūrisma vērtību skalas augšgalā izvirzījās agresivitāte, ātrums, gaisma un militārisms. Sauklis karš vienīgā pasaules higiēna, kurš norādīja uz futūrismu kā politisku un šovinistisku virzienu, vēlāk rosināja to saistīt ar itāļu fašismu. Tika glorificēts mašīnu un cilvēka fiziskais spēks. Ar cerībām gaidītais Pirmais pasaules karš pārbaudīja futūristu uzskatus, bet teorijas šo pārbaudi neizturēja un to sākotnējiem piekritējiem nesa vilšanos, kā arī bieži prasīja dzīvību.
Lai gan daudzi arhitektūras virzieni ir radušies noliedzot iepriekšējos, neviens no tiem nav tik nepielūdzami noliedzis iepriekšējo kā futūrisms. Tā piekritēji jaunā celtniecību sāka ar visa vecā nojaukšanu ja ne citādi, tad vismaz vārdos. Tas nav bijis nekas neparasts, jo, lai izceltos Itālijas arhitektūrā, kura ir bagāta ar pasaulslaveniem arhitektūras pieminekļiem, vienīgā izeja bija šo grandiozo mākslas darbu nojaukšana. Kā līdzekli mērķu sasniegšanai futūristi redzēja Pirmo pasaules karu, tomēr tas iznīcināja krietni vairāk nekā jaunā virziena sekotāji vēlējās.
Visvairāk futūristu nežēlīgā kritika skāra neoklasicismu, jo tieši šis virziens estētiskās vērtības meklēja pagātnē un dievināja antīkās kultūras devumu pasaulei. Futūristi vēlējās līdz ar zemi nolīdzināt visu grotesko un netehnisko, ar to domājot tradīcijas, stilu, estētiku un proporcijas.
Viņi kritizēja arī tik nesenas parādības kā 19. gs. un 20. gs. mijas arhitektūru, kurā tika izmantoti jau tādi jaunās paaudzes materiāli kā cements un tērauds, jo tā šo celtniecības materiālu skaistumu paslēpjot zem dažādu stilu dekoratīvajiem elementiem. 20. gs. futūristi nejutās kā katedrāļu, piļu un pieminekļu cilvēki, viņi sevi uzskatīja par lielu viesnīcu, dzelzceļa staciju, bezgalīgu ielu, milzīgu ostu, segtu tirgus laukumu un taisnu šoseju sastāvdaļu.
Futūrisms ir mākslas kustība, kas radās XX gs. sākumā Itālijā. Visspilgtāk futūrisms izpaudās tieši Itālijā, taču sekotāji tam bija arī citās valstīs, kuru starpā īpaši minama Krievija (jo sevišķi Vladimirs Majakovskis). Futūrisms ilga no aptuveni 1909.-1939. gadam.
Par futūrisma sākumpunktu mēdz uzskatīt itāliešu mūziķa Feručo Buzoni darbu "Jaunas estētikas mūzikā pirmuzmetums", kas tika publicēts 1907. gadā.
Futūrisma mākslinieciskās filozofijas manifestu pirmais uzrakstīja itāliešu dzejnieks Filipo Tomāzo Marineti, un tas tika publicēts franču žurnālā Le Figaro 1909. gadā (ar to manifesti kļuva par raksturīgu avangarda literatūras formu). Manifestā bija uzsvērta futūrisma saistība ar Itāliju. Futūrisms cieši saistīts arī ar politiku (it īpaši fašismu Itālijā un komunismu Krievijā). Futūristi pieslējās politiski aktīviem virzieniem, kas mudināja uz revolūciju, jo iestājās par pārmaiņām esošajā pasaules kārtībā. Marineti, nozīmīgākais futūrists, bija Benito Musolīni sekotājs.
Futūrisma dzinējspēks bija politisks Itālija kā valsts izveidojās tikai 1861. gadā, un XX gs. sākumā tā joprojām sociālā, kultūras un administratīvajā ziņā bija mazāk attīstīta nekā pārējā Eiropa. Viens no Marineti ideāliem bija "ievilkt" Itāliju XX gs. Visi futūristi bija politiski aktīvi anarhisti, daži arī marksisti un kopā ar Marineti piedalījās demonstrācijās, kurās aicināja Itāliju iesaistīties Pirmajā pasaules karā (viņi vairākkārtīgi tika arestēti).
20-tajos un 30-tajos gados sākās t.s. "otrais futūrisms", kas savukārt bija apolitisks un vērsās pret fašismu un tā mākslas politiku.
Futūrisms oficiāli beidzās līdz ar Marineti nāvi un Itālijas sakāvi 1944. gadā.
Kā mākslas virzienam futūrismam raksturīga agresivitāte, tradīciju un pagātnes (īpaši politiskās un mākslinieciskās) noliegšana, tieksme aplūkot cilvēkus, parādības un procesus ārpus konteksta. Marineti apgalvoja, ka muzejus un kapsētas neesot iespējams atšķirt vienu no otra un ka karš esot vienīgā pasaules higiēna. Futūrisma interešu objekti un ideāli ir ātrums, temps, enerģija, kustība, urbanizācija, industriālā pilsēta, mašīna. Futūristus fascinē nāve, interesē cilvēka tehnoloģiskais triumfs pār dabu, raksturīga arī kara glorificēšana un intensīvs nacionālisms. Ir arī futūrisma manifesti, kas slavina iekāri kā vienu no svarīgākajiem dzīvības un gara dzinējspēkiem.
Lielai daļai futūrisma dzejas gan ir diezgan tradicionāla forma, ko atšķirīgu dara vien tehnoloģijas u.tml. tēlu, kā arī terminu izmantojums.
Marineti izvirzīja vairākus ieteikumus futūrisma rakstniekiem:
· darbības vārds jālieto nenoteiksmē (lai tas nepielāgotos lietvārdam),
· jāizvairās no īpašības vārdu un apstākļa vārdu lietojuma (nedrīkst ieslīgt niansēs),
· katram lietvārdam vajadzīgs dubultnieks (cilvēks-torpēda),
· jāizvairās no pieturzīmēm teikuma vidū (jo tās bremzē),
· jāatbrīvo literatūra no personiskā es (literatūrai nedrīkst būt nekāda sakara ar psiholoģiju).
Izvilkumi no pirmā futūrisma manifesta:
3. Līdz šim brīdim literatūrā valdījis domīgs nekustīgums, ekstāze un miegs. Mēs vēlamies, lai valdītu agresīva rīcība, drudžains bezmiegs, skrējēja solis, nāves lēciens, sitiens un pļauka. (..)
6. Dzejniekam jāiztukšojas ar kaisli, krāšņumu un plašumu, jākāpina pirmatnīgo elementu kaismīgā kvēle.
7. Brīvība ir tikai cīņā. Neviens darbs nevar būt meistardarbs, ja nav agresīvs savā raksturā. Dzejai jābūt kā vardarbīgam uzbrukumam nezināmiem spēkiem, lai tos satriektu un nospiestu uz ceļiem cilvēka priekšā.
Antonio Santelijas debesskrāpja projekts
Paralēli literatūrai (Marineti, Majakovskis) futūrisms izpaudās arī citos mākslas veidos - arhitektūrā (Antonio Santelija), glezniecībā (Džīno Severīni, Karlo Karra), teātrī, tēlniecībā (Umberto Bočoni), mūzikā (Luidži Rusolo) un citur. Tēlotājā mākslā futūrismam raksturīgi centieni attēlot kustību.
Futūrisms nodarbojās ar t.s. sintētisko teātri, kurā darbība norisinājās ārkārtīgi ātri un pēc iespējas tika mazināta indivīda loma (piemēram, skatītājam redzamas vien aktieru pēdas, arī - dialogu trūkums).
Futūrisma glezniecība ietekmējusies no kubisma un abstrakcionisma. Klasisks futūrisma glezniecības paraugs ir Džakomo Ballas glezna "Sunīša saitē dinamisms" (1912).
Mūzikā Luidži Rusolo ieviesa "trokšņu mākslu", t.i., izveidoja ierīces trokšņu radīšanai pēc dabisko trokšņu (metālisku priekšmetu sišana, durvju aizciršanās, pūļa murdoņa) parauga. Atkarībā no iegūtās skaņas šīs ierīces dēvēja par "šņācekļiem", "kaucekļiem", "sprādzekļiem", "skrāpekļiem" utt.