Fovisms – (no fr.val.-fauves – mežonīgi zvēri) - pirmais avangardiskais mākslas virziens, kurš aizsākās 19.gs.90.gadu beigās un  kulmināciju sasniedza ap 1905-1907.gadu.

Kā virziens ātri beidza pastāvēt, taču deva spēcīgu impulsu visai 20.gs. glezniecībai. Plašāku publikas uzmanību piesaistīja ar 1905.gada izstādi Rudens salonā, tad arī viņi iegūst savu nosaukumu (viņus tā nodēvē Luijs Voksēls ).

q   Fovisti vēl krasāk nekā postimpresionisti uzstājās pret tādu mākslu, kas , pēc viņu domām,  līdzinājās “no dzīves novilktām” klišejām.

q   Fovisti noliedza arī impresionistu niansēto un nabistu bālo toņu saskaņu un aizrāvās ar košo un nejaukto krāsu efektiem. Uzklādami krāsu, viņi necentās gleznot telpiski, līdz ar to palielinājās krāsas iedarbība un tās intensitāte, kāda pirms tam mākslā nebija iedomājama.

q   Centās radīt vienkāršus un iedarbīgus glezniecības darbus ar intensīvu un spilgtu krāsu.

q   Radās interese par krāsu kā patstāvīgu un spēcīgu mākslinieciskā efekta sasniegšanas līdzekli.

q   Pārsvarā radīja stājdarbus(gleznas). Iemīļotākais žanrs – ainava (jūra – Markē, Difī daiļradē, lielpilsētas tēmu risinājis Derēns, savukārt laukus attēlojis Vlaminks.)

q   Fovistu attēlotā daba vienmēr ir cilvēku apdzīvota.

q   Otas triepiens (faktūra) bija biezāka, platāka un veidojās lielāki tīras krāsas laukumi, līnijas, ja tās tika izmantotas, bija biezas, pagarinātas krāsu joslas.

q   Krāsa tika uzklāta sedzoši, citkārt saglabājot impulsīvas, atraisītas glezniecības pazīmes.

q   Tēloto objektu apveidi bija vienkāršoti.

q   Krāsu laukumu robežas nebija ģeometriski pareizas un stingras, bet kontūras bija nelīdzenas un brīvas.

Derēns ir teicis (Diehl G. Derain.-Paris,1954,-P.33):

“Fovisms mums nozīmēja pārbaudi ar uguni, krāsas kļuva par dinamīta lādiņiem, kam vajadzēja sprāgt gaismas iedarbībā.”

Tipiskākais fovisma pārstāvis – M. Vlaminks(1876-1958).

Viņš no tūbiņām izspiestas, nejauktas krāsas “izsvaidīja” pa audeklu. Nozīmīgākie darbi – Dārzi Šatū (1904),A. Derēna portrets(1905).

Virziena ievērojamākā radošā personība – Anrī Matiss (1869-1954).

Gleznojis klusās dabas, aktus interjerā, portretus, sacerēja figurālas kompozīcijas ar abstraktu tematisko saturu. Par galveno mākslas uzdevumu izvirzīja panākt emocionālo ekspresiju.

No tematikas viedokļa Matisa gleznas var iedalīt 2 grupās:

1.    Alegoriskās tēmas( Deja, Mūzika)

2.    Dzīvē vēroti cilvēki un lietas(puķes, mēbeles, vāzes) (Portrets ar zaļo līniju (1905),Sarkanā istaba (1908)

Cilvēki Matisa izpratnē ir no papīra izgrieztas plaknes.

Strādājis arī grafikā- zīmējis portretus, darinājis grāmatu ilustrācijas.

Dzīves beigās veidojis arī kolāžas Karaļa skumjas (1952).

Pievērsies arī monumentālajai mākslai – veidojis, piem., interjera dekoru Rožukroņa kapelai Vansā (1948-1953).

Fovisma principu izplatīšanos citās zemēs veicināja Matisa pedagoģiskā darbība.

Pēc 1907.gada fovisma manierē turpināja darboties tikai Matiss un Difē, pārējie pievērsās citiem virzieniem (Vlaminks-ekspresionismam, Markē-reālismam, Derēns-kubismam).