Dadaisms – (no fr.val. dada – koka zirdziņš (bērnu valodā)) – mākslas virziens, kurš radās Šveicē 1916.gadā kā protests pret 1.pasaules karu un izpaudās mākslas idejiskuma (idejas) noliegumā. Šis mākslas, literatūras un mūzikas virziens pastāvēja līdz 1922.gadam, kad nemanot apsīka.

Dadaisti nāca pie atziņas, ka sabiedrībā, kas mēdz slavināt cilvēku un garīgās vērtības, bet pieļauj to iznīcību (un apzinātu iznīcināšanu), vairs nav iespējama radoša darbība. Līdz ar to:

§    Centās līdz absurdam novest visas estētiskās vērtības. Viņi vērsās pret sabiedrības likumiem, morāli, reliģiju, ētiku.

§    Viņi apliecināja sevi visos mākslas veidos:

Aloģiski dzejoļi – vārdu un skaņu bezjēdzīgs sakopojums.

Trokšņaina mūzika.

Improvizētas izrādes.

Haotiski manifesti u.c.

§    Mākslas darbos izmantoja skrejlapas, plakātus un reklāmas, arī fotomontāžas, kurās tika apvienoti reālo priekšmetu un pieņemto priekšstatu sadrumstaloti fragmenti.

§    Dadaisma pārstāvju darbiem nebija nekādu kopīgu iezīmju.

§    Dadaisti veidoja “antimākslu”, kuras mērķis bija būt bezjēdzīgai un provocējošai.

§    Māksliniekiem – dadaistiem 20.gados radās nepieciešamība pēc vienotas estētiskās koncepcijas, jo dadaisms kā virziens bija sevi izsmēlis. Par šādu koncepciju kļuva sirreālisms.

 Par dadaisma izveidotāju tiek uzskatīts Marsels Dišāns (1887-1969) – Ņujorkas dadaistu atzīts līderis.

Viņš gleznošanu aizstāja ar reālu priekšmetu eksponēšanu, proti, viņš izveido tā saucamo “ready-made” - tas ir mākslas jeb antimākslas process, kurā par mākslas darbiem tiek pasludināti industriāli ražoti objekti, tā izbēgot no jebkuras līdzšinējās mākslas darba definīcijas. Par svarīgu mākslas darba sastāvdaļu kļūst darba nosaukums.

1917.gadā mākslinieks aizsūta uz Ņujorkas Neatkarīgo mākslinieku izstādi savu vēlāk tik slaveno darbu Strūklaka – otrādi apgrieztu un fiktīvi parakstītu (R.Mutt) pisuāru. Šo darbu tad neizstādīja. Jāsaka, gandrīz visi viņa darbi (“objekti”) tika izstādīti tikai 10 vai pat 20 gadus pēc to radīšanas.

Citi Dišāna darbi – Putnu slazds ( pie savas darbnīcas grīdas pienaglots mēteļu pakaramais).

L.H.O.O.Q. (1919) – glezniecības darbs, kurā attēlota ūsaina un bārdaina L.da Vinči Džokonda.

Dadaistu centri eksistēja ne tikai Ņujorkā, bet arī Cīrihē (pārstāvis Ž.Arps (1887-1966)), Parīzē (F. Pikabijs (1879-1953)), Ķelnē (M. Ernsts (1891-1976)) u. c.

Ar improvizētajiem, teatralizētajiem uzvedumiem jeb hepeningiem, arī ar ready-made dadaisti veicināja jaunu realitātes uztveri, kas pēc 2.pasaules kara sekmēja popārta izveidošanos.