4.5. Elektriskā kapacitāte. Kondensatori

Elektriskā kapacitāte ir vadītāja spēja uzkrāt elektriskos lādiņus. Šo procesu var salīdzināt ar noteikta tilpuma spaini, kurā var ieliet noteiktu šķidruma daudzumu neatkarīgi no šķidruma blīvuma. Vadītājs salīdzinājumā ar spaini arī spēj uzkrāt tikai noteiktu daudzumu lādiņu. Praksē kā lādiņa uzkrājējus lieto kondensatorus, kurus salīdzina pēc kapacitātes. Kondensatora kapacitāte C rāda, cik liels lādiņš q jāpievada kondensatoram, lai tā spriegumu U mainītu par vienu vienību. . Kapacitāti mēra farados (F) par godu angļu fiziķim Maiklam Faradejam (1791–1867).

Divas paralēli tuvu novietotas vadītāju plates lādiņu uzkrāšanai sauc par plakņu kondensatoru. Starp platēm parasti ir kāds dielektriķa slānis (gaiss, papīrs u. c.). Dielektriķa slāņa biezums ir mazs salīdzinājumā ar vadītāja izmēriem. Vadītājus parasti sauc par kondensatora klājumiem. Kondensatora kapacitāte C ir atkarīga no klājuma laukuma S, attāluma d starp klājumiem un dielektriķa starp klājumiem:

kur ε – dielektriskā caurlaidība; ε0 – elektriskā konstante (ε0 = 8,85· 10-12 C2/(N· m2).

Atkarībā no dielektriķa veida elektronikā izmanto papīra, keramiskos, elektrolītiskos u. c. kondensatorus.